Pirms 70 gadiem tūkstošiem Latvijas ģimeņu lopu vagonos sākās ciešanu un pazemojumu pilnais ceļš projām no mājām, uz Sibīriju.
Izsūtāmie tika klasificēti divās grupās – kulaku un nacionālistu ģimenēs. Saskaņā ar oficiālajiem datiem no Latvijas tika izsūtītas 9144 kulaku ģimenes jeb gandrīz trīsdesmit tūkstoši cilvēku, bet aptuveni divpadsmit tūkstoši latviešu, gandrīz 300 krievu un vairāk nekā 400 citu tautību pārstāvju tika deportēti kā nacionālistu ģimeņu piederīgie.
Dokuments, ko var uzskatīt par sākumu deportācijas organizēšanai, ir PSRS Ministru padomes 1949.g.29.janvāra lēmums par „Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālsociālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Šajā rīkojumā norādīts, ka tas pieņemts pēc vietējo kompartiju un valdību priekšlikuma. Savukārt, Latvijas PSR MP 1949.g.17.marta lēmumā „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR ”teikts, ka tas pieņemts saskaņā ar PSRS MP 1949.g.29.janvāra lēmumu. Krievijas valsts kara vēstures arhīvā materiāli par 1949.g.25.marta izvešanām apkopoti lietā par operāciju „Krasta banga” („Priboj”). Jebkurā gadījumā pamatmērķis bija izvest ģimenes, visus- sirmgalvjus, cilvēkus spēka gados, jauniešus, bērnus.
“ Savdabīgs dokuments - tā saucamie „baltie žurnāli””
Šoreiz par to, kā represijas skāra skolēnus, kuri lopu vagonos tika aizvesti faktiski no skolas sola. Par to, kas notika toreizējā Kandavas vidusskolā un pārējās mūsu novada skolās. Savdabīgs dokuments ir tā saucamie „baltie žurnāli” jeb oficiāli – sekmju kopsavilkuma žurnāli – viens no svarīgākajiem skolas dokumentiem, kuros tika ierakstīti mācību rezultāti ceturkšņos, gadā un pārbaudījumos. Īpaši pēdējā aile, kurā pretī skolēna vārdam un uzvārdam tika ierakstīti lēmumi par pārcelšanu uz nākamo klasi. Ja skolēns mācību gada laikā no skolas izstājās, šajā ailē ierakstīja iemeslu un datumu. Muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa, precizējot informāciju Tukuma zonālajā valsts arhīvā, konstatēja, ka, diemžēl, par Aizdzires, Cēres, Jaundziru, Variebas un Rūmenes skolām materiālu nav.
Kā 1949.gada 25. marta notikumi atbalsojas pārējo skolu dokumentācijā?
Kandavas vidusskola - 1948/1949.mācību gads – līdz pat 5.klasei un pēdējā, vienpadsmitajā, ir divas paralēlklases ar iespaidīgu skolēnu skaitu ( pat 55 skolēni klasē); no 6. līdz 10.klasei ir viens klašu komplekts. Kopā skolā mācās 663 skolēni. Skaitu varēja iespaidot tas, ka daudziem bērniem un jauniešiem bija pārtraukumi mācībās kara laikā, tāpēc, īpaši vecākajās klasēs, bija pāraudži (piemēram, vidusskolu beidzot bija 20 gadu un tml. ). Kas atšķir šī mācību gada „balto žurnālu” ierakstus no citiem? Pēkšņa, masveidīga skolēnu izstāšanās no skolas pēc 3. ceturkšņa. PSRS okupācijas laikā mācību gads tika sadalīts četros ceturkšņos; 3.ceturksnis ilga no 11. janvāra līdz 23. martam. Ko vēsta klašu audzinātāju ieraksti? „Aizvests”, „Aizvests 25.III”, „Aizvests 25.III 49.”: Visvaldis Štoferts( 1.b); Ansis Ansons, Pavils Duhovičs, Lase Grigule, Fricis Krātiņš (visi no 3.a klases); Ilze Dzelzgalve (4.a); Uldis Bajārs (Bojārs), Vija Celmiņa, Egīls Grigulis (6.a); Zenta Segliņa ( 7.klase); Ivdija Pīpkalēja (8.klase). Ernai Lasmanei no 2.a klases ieraksts pretī uzvārdam: „Aizbraukusi uz PSRS ”.
Zemītes 7-gadīgā skola – „Izstājies 1949.gada 26.martā”: Ināra Dreifogele un Jānis Emsiņš (1.klase). „Izstājies 1949. gada 26. III. Aizbraucis uz citu dzīves vietu”: Mārtiņš Jansons (2.klase). „Izstājusies” – Līvija Emsiņa (5.klase). „Izstājies dzīves vietas maiņas dēļ 1949.g.25.III”: Ivars Dreifogels, Arnolds Emsiņš, Jānis Jansons (visi no 7. klases).
Matkules 7-gadīgā skola – „Evakuēts 25.III”( evakuēts nozīmē- izvests no apdraudētas teritorijas): Gunars Eiermanis, Edgars Felzenbergs ( 3.klase).
Zantes 7-gadīgā skola – Ilmārs Šenfelds, 1.klase - „Izstājies 1949.g.25.martā dzīves vietas maiņas dēļ”.
Vānes 7-gadīgā skola – „25.III 49.”: Austris Cīrulis (2.a), Lilita Zigmunde (2.b, pie tam arī izsvītrota no saraksta), Millija Antona, Olija Čauva, Gaita Kuģe (6.klase); Teodors Cīrulis (7.klase, pēc ierakstiem trijos ceturkšņos, absolūts teicamnieks); Voldemārs Zigmunds no 2.a klases žurnāla vienkārši izsvītrots ar sarkanu tinti.
“… ģimene nojauta, ka viņus gaida izvešana..” 
Par to kā klājās Sibīrijā un kādi pārdzīvojumi ir par šo laiku, atmiņās dalījās toreizējais Kandavas vidusskolas 1948./49.mācību gada 3.a klases skolnieks Fricis Krātiņš.
Izvešanas dienā Fricis ir mājās, Kandavas pagasta „Lejastīdās”, jo saslimis ar masaliņām. Izveda visu ģimeni - tēvu, māti un Frici. Lai savāktos braucienam, tika dotas parastās 15 minūtes. Māte ( kādreizējā kalpone, savus 11 – 12 gadus jaunāka par tēvu) bija iepriekšējā dienā taisījusi mājas desas. Zaldāti pacienāti ar desām, sviestu un maizi un laiks tika pagarināts uz 30 minūtēm… Patiesībā ģimene nojauta, ka viņus gaida izvešana. Friča tēvs, arī Fricis Krātiņš, ciema padomes deputāts, tautas tiesas piesēdētājs, „desmitnieks”( atbildīgs par desmit apkārtējām mājām), bija pāris dienas iepriekš izsaukts pie ciema padomes priekšsēdētāja. Viņš pateicis, ka tēvam būs jāiet pa šīm 10 mājām un jāuzrāda izvedamie. Tēvs atteicies to darīt, uz ko viņam piedraudēja – būs jābrauc pašam. Tēvs bija cilvēks gados, ar Pirmā pasaules kara bēgļu pieredzi – pēc šādas sarunas kopā ar sievu salikuši žāvēto gaļu, zirņus, siltās drēbes pa rokai. Ģimenei dodoties prom, kūtī paliek trīs gotiņas. Mazais Fricis iepriekšējā dienā pagalma liepā uzlicis jaunu putnu būri, 25.marta rītā strazdu ģimene jau ievākusies līksmi svilpo. Tas ir pēdējais, ko redz savās mājās mazais zēns, dodoties svešumā. Ratos iejūdz pašu zirdziņu Ansi, lai izvestu apmēram vienu km līdz lielajam ceļam pie Elku kapiem. Uz ceļa gaida kravas mašīna ar kaimiņmāju – „Laugaļu”, „Sietaiņu”, „Čiekuru”, „Žagariņu” un „Kalnatīdu” ļaudīm. Jautāts, ko visvairāk bija žēl atstāt, par ko visvairāk sāpēja sirds, Fricis Krātiņš saka - 23 gadus veco mīļo zirgu Suskiņu, kuram vecāku saimniecībā bija piešķirta „mūža pensija”. Kandavas stacijā paspēja vēl ierasties mammas mamma (dzīvoja Kandavā). Vai viņa bija tā sieviete, kura, izmisumā ceļos nometusies, pavadīja aizejošo vilciena sastāvu…
Tā kā šoreiz vairāk interesē Friča Krātiņa – skolnieka atmiņas, taujāju par skolas gaitām Šegarkas rajona Pobedas sādžā. Mācības jāsāk ar 2.klasi (Kandavas vidusskolā 1949.g.martā pabeigts 3.ceturksnis 3.klasē). Fricim krievu valodas apgūšana bija vieglāka, jo kara laikā viņu mājās kādu laiku bija nometinātas krievu ģimenes, kurus vēlāk nosūtīja uz darba nometnēm Vācijā. Pēc pamatskolas beigšanas tiek saņemta atļauja stāties Tomskas autoceļu būvniecības tehnikumā. Konkursā 15 cilvēki uz vienu vietu. Labās sekmes un centība dod rezultātu – puisi uzņem mācību iestādē. Tomskā tiek lieliski pabeigts 1. kurss. Un tad ziņa – var atgriezties Latvijā! 
Jautāts, kas izsūtījuma laikā bija lielākais kārums, vecais vīrs atzīst – ūdenī vārīti kviešu graudi! Abi vecāki strādāja graudu noliktavā, zābakos varēja sabirt graudi… tie tad arī kļuva par gardu maltīti.
“ Atkal Dzimtenē “
1957. gada jūlijs – atkal Dzimtene! Māju vairs nav… Ģimene apmetas pie vecmammas šaurajā dzīvoklī Talsu ielā. Rīgā Fricis apstaigā 15 tehnikumus ar līdzīgu profilu kā Tomskas tehnikumā, kuros mācības notiek krievu valodā, saprotot, ko nozīmēja Sibīrijā teiktais : „Ja jūs kāds pieņems…” Tāpēc silti vārdi vēl šodien tiek veltīti toreizējam Kandavas tehnikuma direktoram Viesturam Uzkalnam, kurš jaunieti ieskaita 2. kursā. Mācīties ir sarežģīti, jo termini eksaktajos priekšmetos, arī speciālajos kursos ir zināmi krievu valodā. Un, protams, latviešu valodas gramatika un rakstība. Labi, ka skolotāji saprata un bija gatavi atbalstīt.
Jautāts par smagākiem brīžiem, Fricis Krātiņš nopūšas un saka- atgriešanās. Jaunībā, 17gadu vecumā, ir grūti būt atstumtam, tādam, ar kuru īsti nevienam nav drosmes draudzēties, kura latviešu valoda nav īsti pareiza. Nebija nemaz tik vienkārši uzdrīkstēties palīdzēt tiem, kuri atgriezās. Jāpiemin, kā toreiz ģimenei palīdzēja Kandavas izpildkomitejas priekšsēdētāja Milda Grīsone. Viņa deva atļauju apmesties mājā pretī sinagogai, tiesa, piebilstot – bet es neko neesmu devusi. Protams, vajadzēja remontu, lai tur varētu dzīvot, bet tēvs un dēls to prata, ar smaidu saka Fricis Krātiņš V Vienīgais (Friča Krātiņa ģimenē vismaz piecās paaudzēs likts vārds Fricis). Varu tikai priecāties par optimismu, humoru un labestību, kas sajūtama no sarunu biedra.
Tikai pēc Staļina nāves nometinājuma režīma noteikumi kļuva pieļāvīgāki. Tika dota arī atļauja atgriezties. Bija jāparaksta dokuments, kurā teikts, ka atriežoties konfiscētais īpašums netiks atdots. Tomēr Friča Krātiņa tēvs 1957. gada 28. martā raksta pieteikumu Kandavas rajona Darbaļaužu deputātu padomes IK par mantas un mājas atgriešanu. 1957. gada 9.aprīlī saņemtā atbilde ir nepārprotama; „...Jūs savu mantu un mājas variet saņemt atpakaļ tikai tādā gadījumā, ja ir tiesas vai cita uz to pilnvaroto orgānu lēmums. Kas attiecas uz to, lai Jūsu pārvietošanu atzītu par nepareizu un nelikumīgu, tas neietilpst rajona izpildu komitejas kompetencēs”.
Lai 1949. gada 25. martā izsūtītu tūkstošiem ģimeņu, tik smalka likumu ievērošana nenotika. Un pietika ar pāris lēmumiem par visiem deportētajiem cilvēkiem. Arī tiem, kas bija skolēni.
Aksilda Petrevica,
Kandavas novada muzeja vēsturniece
Foto: Fricis Krātiņš tagad un Sibīrijā 1955.gada vasarā; pie skolas Pobedas ciemā 
