Kreisās izvlēnes

Jau 1948. gadā Latvijas komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Skaidrs, ka latviešu zemnieki negribēja labprātīgi atteikties no savas zemes un iedzīves. Turklāt daudzi, karam beidzoties, sabēga mežos, jo cerēja turpināt cīņu par neatkarīgu Latviju. Tāpat daudzi saprata, ka, ja viņi tiks padomju drošības darbinieku (čekas) rokās, tad viņu ceļš labākajā gadījumā vedīs uz Sibīriju.

1949. gada martā Latvijas iedzīvotāji nemaz nenojauta, ka daudziem no viņiem šīs ir pēdējās dienas savās dzimtajās mājās. Šo cilvēku liktenis jau bija izlemts 1949. gada 29. janvārī Maskavā Kremlī un februārī Rīgā, bet visbiežāk individuāli izlēma vietējo pagastu izpildkomiteju priekšsēdētāji, kompartijas sekretāri (komsorgi) un drošības komitejas darbinieki (čekisti).

Lasīt visu ziņu (4)

Jau 1918. gadā, pasludinot Latvijas neatkarību,  Tautas padome definē valsts iekārtas pamatus, proti, tā būs demokrātiska parlamentāra republika. 1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņem likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām. Tajās var piedalīties abu dzimumu pilsoņi, kuri ir sasnieguši 21 gada vecumu. Parlamentāra demokrātija Latvijā sākas 1920. gada 1. maijā ar Satversmes sapulces ievēlēšanu un beidzas ar 4. Saeimas padzīšanu 1934. gada 15. maijā pēc K. Ulmaņa veiktā apvērsuma. Jau 1920. gada 16. septembrī oficiāli sākas agrārā reforma jeb zemes īpašumu sistēmas pārveidošana, nacionalizējot lielsaimniecības, muižu centrus un piešķirot zemi tiem, kuri to grib un var apstrādāt.

Par pirmo Valsts prezidentu ar 92 balsīm ievēl Satversmes sapulces priekšsēdētāju Jāni Čaksti. 1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce savu uzdevumu pieņemt Latvijas valsts iekārtas pamatlikumu izpilda, un  1922. gada 7. un 8. oktobrī notiek 1. Saeimas vēlēšanas,. Deputātus ievēl uz trim gadiem. Nākošās, 2. Saeimas vēlēšanas, notiek 1925. gada 3. un 4. oktobrī.

Arī Kandavā šie ir intensīvi savas valsts veidošanas gadi. Rosīgi darbojas skolas, dažādas biedrības, sākas un turpinās uzņēmējdarbība, atveras jauni veikali. Pēc iepriekšējiem posta darbiem  notiek ēku atjaunošana, inventāra iegāde. Bet tas viss sagādā prieku, jo visiem ir ticība nākotnei.

1914. gada 1. augustā pasauli ierauj Lielajā karā, kuru tagad pazīst kā Pirmo pasaules karu. Tajā iesaistās 38 no tolaik 59 esošajām valstīm. Karš neglābjami ienāk arī Latvijas teritorijā. 1914. gada rudenī sākas pirmā mobilizācija. 1915. gada pavasarī  vācu armija okupē visu Kurzemes guberņu. No tā nav pasargāts neviens. Daudzi dodas bēgļu gaitās, arī no Kandavas novada.

1918. gada 11. novembrī Kompjenas mežā, Francijā, Vācijas armijas virspavēlniecība paraksta kapitulācijas aktu – ir  beidzies Pirmais pasaules karš. No 1919. gada janvāra līdz jūnijam Parīzē notiek Miera konference, kuras viens no uzdevumiem ir  sakārtot Eiropas valstu robežas.

1920. gada 11. augustā Latvija noslēdz ar Padomju Krieviju „mūžīgo mieru”. Līdz ar to Krievija atzīst latviešu tautas pastāvības tiesības uz laiku laikiem (vai tiešām?!) un lauž tos uzskatus, ka Krievijai Rīgas, Liepājas un Ventspils ostas ir administratīvi nepieciešamas. Tad sabrūk pēdējais šķērslis Latvijas atzīšanai de jure. Formāli Baltijas valstis atzīst 1921. gada 26. janvārī.

Visos šajos notikumos ir ierauti arī Kandavas iedzīvotāji. Notikumi seko viens otram, varas mainās, bet cilvēkiem galvenais ir – izdzīvot.

1925. gada 24. aprīlī dibina Kandavas Lauksaimniecības biedrību. Tās dibinātāji ir: Jūlijs Bērziņš (1885 – 1940) no Līgu dzirnavām, Augusts Bērziņš no „Zoķiem”, Oto Pluģis no „Počām”, Pēteris Mīteris no Jaunrūmenes, Bērtulis Eiermanis no „Brūveļiem”, Pēteris Laukmanis no Kandavas un Pēteris Braueris (1886 - ?) no „Strautiem”. Biedrībai pieder savs apbūves gabals pie Kandavas stacijas. Sākumā biedru skaits ir 130

1925. gada 1. martā notiek Kandavas pilsētas domnieku vēlēšanas

1925. gada 7. jūnijā Kandavas ugunsdzēsēji svin Kandavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 55 gadu jubileju. Kandavas tirgus laukumā notiek spēka un veiklības demonstrējumi ar un bez šļūtenēm. Pēcpusdienā notiek jauna karoga iesvētīšana, ko veic Kandavas draudzes mācītājs un mūziķis Kārlis Vinters (Winter, 1891 - ?). To pasniedz Tukuma un Sabiles ugunsdzēsēju biedrību priekšstāvji Kandavas BUB virsniekam Vladimiram Mamonovam (1876 - ?).

/Turpinājums nr. 4/

1932. gada 6. februārī Kandavas pilsētas valdes sekretārs un diriģents Eduards Tinte rīko atvadu vakaru, jo pārceļas uz Kauņu vadīt svaiņa Roberta Hirša (1895 – 1972) uzņēmumu „Kauņas audums”. Līdz ar viņu pārceļas arī dzīvesbiedre – Kandavas apvienotās pamatskolas skolotāja Marija Tinte (dz. Andersone, 1896 - 1975)

1932. gada 1. februārī Sabiles ielā 7 oficiāli atklāj Jauno aptieku

1932. gada 1. martā Jauno aptieku sāk nomāt Rūdolfs Freibergs

1932. gadā Kandavas draudzē ir reģistrēti 2400 locekļi

1932. gadā veselības kopšanas punktā ievelk elektrību un iegādājas kalnu saules aparātu. Trūcīgajiem iedzīvotājiem pakalpojumi ir par velti

1940. gada 15. jūnijā PSRS CK ģenerālsekretārs un faktiskais neierobežotais vadītājs Staļins (īst.v. Josifs Džugašvili, 1878 – 1953) pieņēma lēmumu par Baltijas valstu okupāciju. Toreizējais iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija (1899 – 1953) savā dienasgrāmatā rakstīja: „Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim”. Padomju Savienībā pamatiedzīvotāju pārvietošana jeb „attīrīšana no kaitīgiem elementiem” bija parasta lieta. Laika posmā no 20. gadsimta 20. gadiem līdz 1952. gadam tur tika veiktas 52 deportāciju kampaņas un 130 deportāciju okupācijas, kurās cieta apmēram seši miljoni cilvēku. Saskaņā ar staļiniskā režīma politiku no Tālo Austrumu rajoniem deportēja korejiešus, no pierobežas apgabaliem izsūtīja somus, ķīniešus, vāciešus, irāņus, kā arī citu tautību iedzīvotājus. No Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabaliem deportēja apmēram 270 000 poļu tautības iedzīvotāju. Šajā laikā tika uzsākta gatavošanās arī 1940. gada jūnijā okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijai. 1941. gada 22. maijā notika plašas deportācijas Ukrainā.

20. gadsimta 30. gados nemiers ar Saeimu un daudzajām partijām izplatās samērā plašās iedzīvotāju aprindās. Pret līdzšinējo kārtību iestājas arī daži ievērojami valstsvīri. 1933. gada rudenī Zemnieku savienība iesniedz Saeimā priekšlikumu grozīt 1922. gadā pieņemto Satversmi, paredzot lielāku varu valsts prezidentam un Saeimas tiesību ierobežošanu. Nekādu vienošanos panākt neizdodas. K. Ulmanim ir lieli nopelni Latvijas valsts dibināšanā un brīvības izcīnīšanā, tomēr Saeimas laikā arī viņu ierauj partiju strīdos un „andelēs”. Viņa slavas spožums nobāl. Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. gadā daudzi Zemnieku savienības vēlētāji pat svītro viņa vārdu no vēlētāju listes. K. Ulmanis cer savu autoritāti atgūt ar apvērsuma palīdzību. To negribot veicina arī lielākās un senākās Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas nostāja un atteikšanās sadarboties ar valdībā esošajām pilsoņu partijām, kā arī partijas kreisā spārna ietiepīgums turēties pie agrāko laiku uzskatiem. 16 neatkarības gados daudzi ir ieguvuši savā īpašumā zemi, dzīvo brīvā Latvijā un nebūt nesapņo par vispasaules revolūciju un šķiru cīņu. Visi grib, lai beigtos partiju ķīviņi un beidzot visās lietās būtu kārtība. Apvērsumu gatavo tik klusu, ka lielākā tautas daļa to nemaz nenojauš un īsi netic, ka tāds varētu notikt. Kad pirmā jūsma pāriet, atklājas, ka ne visi ir mierā arī ar jauno kārtību.

 1934. gada 15. maijā sākas Kārļa Ulmaņa (1877 – 1942) autoritatīvais režīms. K. Ulmanis gan ir domājis apvērsumu veikt jau 23. aprīlī, bet ģenerāļa Jāņa Baloža (1881 – 1965) vilcināšanās dēļ to atliek uz 2. maiju, bet beigās uz 15. maiju. Apvērsumu tehniski sagatavo aizsargu organizācija, galvenais organizators ir  Zemnieku savienības deputāts Alfrēds Bērziņš (1899 – 1977). Viņš darbojas saziņā ar aizsargu priekšnieku pulkvedi Kārli Praulu (1895 – 1941), Rīgas garnizona priekšnieku ģenerāli Krišjāni Berķi (1894 – 1942), Rīgas prefektu Teodoru Grīnvaldu (1889 – 1936) u.c.  Kārtības nodrošināšanai Rīgā piedalās arī aizsargi no visas Latvijas, tai skaitā arī no Kandavas. Sākotnējā sajūsma pamazām noplok, jo nekavējoties aptur politisko partiju darbību, biedrību sapulces atļauj noturēt tikai ar vietējās administrācijas piekrišanu, aizliedz gājienus, ieved iepriekšēju cenzūru periodiskajiem izdevumiem.