lapas galvaKandavas novads
dzīvo ar garšu!

Parlamentārās demokrātijas laiks Kandavā (1921 – 1934)12.09.2018

/Turpinājums nr. 4/

1932. gada 6. februārī Kandavas pilsētas valdes sekretārs un diriģents Eduards Tinte rīko atvadu vakaru, jo pārceļas uz Kauņu vadīt svaiņa Roberta Hirša (1895 – 1972) uzņēmumu „Kauņas audums”. Līdz ar viņu pārceļas arī dzīvesbiedre – Kandavas apvienotās pamatskolas skolotāja Marija Tinte (dz. Andersone, 1896 - 1975)

1932. gada 1. februārī Sabiles ielā 7 oficiāli atklāj Jauno aptieku

1932. gada 1. martā Jauno aptieku sāk nomāt Rūdolfs Freibergs

1932. gadā Kandavas draudzē ir reģistrēti 2400 locekļi

1932. gadā veselības kopšanas punktā ievelk elektrību un iegādājas kalnu saules aparātu. Trūcīgajiem iedzīvotājiem pakalpojumi ir par velti

printēt Lasīt visu ziņu

14.jūnija represijas pieminot- Jaunās varas ļaunie darbi /1940 – 1941/12.09.2018

1940. gada 15. jūnijā PSRS CK ģenerālsekretārs un faktiskais neierobežotais vadītājs Staļins (īst.v. Josifs Džugašvili, 1878 – 1953) pieņēma lēmumu par Baltijas valstu okupāciju. Toreizējais iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija (1899 – 1953) savā dienasgrāmatā rakstīja: „Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim”. Padomju Savienībā pamatiedzīvotāju pārvietošana jeb „attīrīšana no kaitīgiem elementiem” bija parasta lieta. Laika posmā no 20. gadsimta 20. gadiem līdz 1952. gadam tur tika veiktas 52 deportāciju kampaņas un 130 deportāciju okupācijas, kurās cieta apmēram seši miljoni cilvēku. Saskaņā ar staļiniskā režīma politiku no Tālo Austrumu rajoniem deportēja korejiešus, no pierobežas apgabaliem izsūtīja somus, ķīniešus, vāciešus, irāņus, kā arī citu tautību iedzīvotājus. No Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabaliem deportēja apmēram 270 000 poļu tautības iedzīvotāju. Šajā laikā tika uzsākta gatavošanās arī 1940. gada jūnijā okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijai. 1941. gada 22. maijā notika plašas deportācijas Ukrainā.

printēt Lasīt visu ziņu

Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laiks 1934 – 194012.09.2018

20. gadsimta 30. gados nemiers ar Saeimu un daudzajām partijām izplatās samērā plašās iedzīvotāju aprindās. Pret līdzšinējo kārtību iestājas arī daži ievērojami valstsvīri. 1933. gada rudenī Zemnieku savienība iesniedz Saeimā priekšlikumu grozīt 1922. gadā pieņemto Satversmi, paredzot lielāku varu valsts prezidentam un Saeimas tiesību ierobežošanu. Nekādu vienošanos panākt neizdodas. K. Ulmanim ir lieli nopelni Latvijas valsts dibināšanā un brīvības izcīnīšanā, tomēr Saeimas laikā arī viņu ierauj partiju strīdos un „andelēs”. Viņa slavas spožums nobāl. Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. gadā daudzi Zemnieku savienības vēlētāji pat svītro viņa vārdu no vēlētāju listes. K. Ulmanis cer savu autoritāti atgūt ar apvērsuma palīdzību. To negribot veicina arī lielākās un senākās Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas nostāja un atteikšanās sadarboties ar valdībā esošajām pilsoņu partijām, kā arī partijas kreisā spārna ietiepīgums turēties pie agrāko laiku uzskatiem. 16 neatkarības gados daudzi ir ieguvuši savā īpašumā zemi, dzīvo brīvā Latvijā un nebūt nesapņo par vispasaules revolūciju un šķiru cīņu. Visi grib, lai beigtos partiju ķīviņi un beidzot visās lietās būtu kārtība. Apvērsumu gatavo tik klusu, ka lielākā tautas daļa to nemaz nenojauš un īsi netic, ka tāds varētu notikt. Kad pirmā jūsma pāriet, atklājas, ka ne visi ir mierā arī ar jauno kārtību.

 1934. gada 15. maijā sākas Kārļa Ulmaņa (1877 – 1942) autoritatīvais režīms. K. Ulmanis gan ir domājis apvērsumu veikt jau 23. aprīlī, bet ģenerāļa Jāņa Baloža (1881 – 1965) vilcināšanās dēļ to atliek uz 2. maiju, bet beigās uz 15. maiju. Apvērsumu tehniski sagatavo aizsargu organizācija, galvenais organizators ir  Zemnieku savienības deputāts Alfrēds Bērziņš (1899 – 1977). Viņš darbojas saziņā ar aizsargu priekšnieku pulkvedi Kārli Praulu (1895 – 1941), Rīgas garnizona priekšnieku ģenerāli Krišjāni Berķi (1894 – 1942), Rīgas prefektu Teodoru Grīnvaldu (1889 – 1936) u.c.  Kārtības nodrošināšanai Rīgā piedalās arī aizsargi no visas Latvijas, tai skaitā arī no Kandavas. Sākotnējā sajūsma pamazām noplok, jo nekavējoties aptur politisko partiju darbību, biedrību sapulces atļauj noturēt tikai ar vietējās administrācijas piekrišanu, aizliedz gājienus, ieved iepriekšēju cenzūru periodiskajiem izdevumiem.

printēt Lasīt visu ziņu

Kandava simts gados (1918 – 2018) Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laiks. 1934 – 194011.10.2018

1936 - 1939. Turpinājums/ 3./ 

1936. gada 1. janvārī Kandavas krājaizdevu kasē ir 240 biedri, bilancē Ls 70013, tai skaitā pamatkapitālā Ls 11322, rezerves kapitālā Ls 3583, speciālajā kapitālā un aizņēmumos Latvijas Bankā Ls 19847, Latvijas tautas bankā Ls 5075, aizdevumi – Ls 64230

1936. gadā Kandavas pilsētas galva ir Kārlis Kārkliņš (1882 – 1968), pilsētas galvas biedrs Krišs Rozentāls, valdes locekļi: Andrejs Riekstiņš (? – 1967), sekretārs-grāmatvedis Pēteris Jancis (1897 – 1975), sekretāra-grāmatveža palīdze Lība Šimpermane. Kandavas iecirkņa miertiesa atrodas Dārza ielā 6, miertiesnesis Nikolajs Jansons, sekretārs Voldemārs Trans, kancelejas ierēdne Anna Kreicberga

1936. gada 11. aprīlī Kārlis Ulmanis (1877 – 1942) savā personā apvieno valsts un ministru prezidenta amatus. Izglītības ministrs liek skolās izdarīt aizlūgumu, atbrīvojot skolēnus no skolas darbiem, bet Rīgā notiek plaša manifestācija par godu jaunajam valsts prezidentam

printēt Lasīt visu ziņu

Valodniekam Kārlim Mīlenbaham – 16508.02.2018

Pieļauju, ka 21. gadsimta paaudze maz ko zina (vai nezina nemaz) par izcilo valodnieku, publicistu un amatu apvienošanas kārtībā arī par skolotāju Kārli Mīlenbahu.

Kārlis Mīlenbahs piedzima mežsarga Matīsa Mīlenbaha (1823 – 1913) un mežsarga meitas Katrīnes (dz. Neimanes, 1827 – 1894) ģimenē 1853. gada 18. janvārī kā ceturtais bērns ģimenē (parasti tiek minēti tikai seši bērni, jo pirmdzimtais Jakobs Johans Heinrihs nomira divu gadu vecumā).

Skolas gaitas

Skolas gaitas K. Mīlenbahs sāka Kandavas pagasta skolā. Pēc divu gadu mācībām mežkunga Karla Fasbiana pierunāts tēvs zēnu aizsūtīja mācīties uz Tukuma apriņķa skolu, kuru viņš beidza 1870. gadā. Ievērojis K. Mīlenbaha uzcītību, apriņķa skolas inspektors Nikolajs Georgs Kimmels (Kymmel, 1816 – 1905) pierunāja tēvu Matīsu zēnu sūtīt uz ģimnāziju. Tā 1871. gadā Kārlis sāka mācības Jelgavas ģimnāzijā un tur guva ievērojamus panākumus, jo viņam labi padevās svešvalodas. Tā par sacerējumu latīņu valodā „De iure hospitii apud Homerum” („Par viesmīlības likumiem Homēra darbos”) ieguva izcilā bijušā Kurzemes un Zemgales hercogistes galma ārsta, fizikas un dabas zinātņu profesora Johana Gotlība Groškes (1760 – 1868) dibināto zelta medaļu par labāko darbu latīņu valodā. 1875. gadā, skolu beidzot, K. Mīlenbahs izpelnījās īpašu atzinību. Ģimnāziju beidzot, K. Mīlenbahs atkal nonāca dilemmas priekš, proti, vecāki vēlējās, lai dēls kļūtu par mācītāju, bet viņam bija citas intereses, jo vairāk par visu viņš vēlējās apgūt zinātni par valodu.

printēt Lasīt visu ziņu
back to top